Jānis Garančs žurnālam STUDIJA
    Vēstule no KKH.SE
    KKH ir Karaliskā mākslas augstskola, atrodas uz Skeppsholmen saliņas Stokholmas centrā. Ir dzirdēti ierosinājumi pārdēvet to par Konstholmen     (t.i. no kuģusala uz mākslassala) jo turpat atrodas arī Modernās mākslas muzejs, arhitektūras muzejs, austrumu mākslas muzejs, vairākas mākslinieku organizācijas, studijas u.c.

    Šobrīd visas skolas mērogā ir arvien vairāk ir vērojama "paradigmas maiņa” – studenti arvien vairak pāriet no tradicionālajiem medijiem (glezniecība, grafika, skultūra un objektu instālācijas) uz tādām lietām kā video, multimēdiji, Internets, utml.

    Projekti Stokholmā, 1996-1998, kuros esmu iesaistīts.

    VEMM - Virtuālais Eksperimentālais Modernais Muzejs ir sadarbība starp Karalisko mākslas un tehnisko augstskolām, un Moderno Muzeju.
    Izveidot muzeja fiziskās telpas modeli, veidot jaunu "virtuālu” struktūru, kas eksistētu tikai digitālā vidē. Tā būtu netikai fiksēta vide, kur mākslinieku darbi tiktu izvietoti apskatei, bet pašas sīs vizuāli arhitektoniskās struktūras varētu tikt kombinētas ar citām ekspozīcijām,
    citiem muzejiem, un pašas sīs formas varētu būt nepārtrauktā mainībā. Biju iecerējis likt priekšā veidot virtuālu piebūvi esošajai fiziskajai ēkai kā
    100m-100km augstus stāvus, kur skatītājs varētu veikt "virtuālu ceļojumu” ar "iluzoru liftu” uzbraucot augšā virs Stokholmas (datorgrafika,
    kombinēta ar fotogrāfijam un video materiāliem no "putna lidojuma” un satelītfotogrāfijām.), utml. scenāriji. Diemžēl šis projekts ir pagaidām
    "iesaldēts”, finansiālu neskaidrību dēļ.

    Pagājušoruden (1998) Stokholmā atklāja t.s. VR-CUBE - pasaulē pirmā 6-plakņu CAVE projekcijas sistēma (parasti t.s. CAVE ir tikai 4 plaknes – 3 sienas un grīda. Ar īpašām brillēm redz telpisku attēlu – un rodas ilūzija ka atrodies (levitē) citā telpā (kaut gan var redzēt ari blakus stāvošos cilvekus un sevi).

    Jau otro gadu darbojas CRAC (Creative Room for Art & Computing) lieliski aprīkota studija elektronisko mēdiju māklsiniekiem, kur par mērenu gada biedra naudu, var strādat ar digitalo video, skaņu, u.c.

    Latvijas situācija

    Realizējot elektroniskus mākslas darbus Latvijā, joprojām visu laiku jāsaduras ar tehniska rakstura problēmām, jo piem. tikai izstādot, nez
    kāpēc nev iespējams noīrēt tehniku – tās vai nu nav, vai ari tas maksā 2-5 dārgāk (!) neka "rietumos”. Nav infrastruktūras, vidusslāņa, kas pirktu
    darbus . Ðobrīd 99/2000 slieksnī Latvijā, Rīgā ir izstādēm visnepateicīgākā vide Baltijā – nav pat vienas kārtīgas izstāžu zāles – pastāvīgu mūsdienu mākslas ekspozīciju. Runājot ar pazinām -
    kuratoriem no Lietuvas un Igaunijas redzu, ka izstādes, kas "iegriežas” Baltijā "pārlec pāri” Rīgai, jo nav kur izlikt ekspozīcijas. Tas noved
    pie tām, ka kopumā Rīga lielā mēra izsrauta no daudzām mūsdienu mākslas norisēm, paliek tikai nesagatavoti, neizglītoti skatītāji. Vispār, pat tradicionālajā (ne-mediju) jomā - pēdējā lielāka, ārzemju mākslas izstāde bija Interferences – Rietumberlīnes māksla Rīgā (*1988? gada).
    Modernā, sev. elektroniskā mūzika ir vēl bēdīgāka līmenī – tikai atseviskas personības (piem. Valdis Zilveris), kas savas radošākās
    kompozīcijas ir spiesti realizēt vienīgi ārpus Latvijas. Jāpiemetina, ka "mazajā” Igaunijā un "neattīstītajā” Lietuvā ir krietni spēcīgāka aina!
    Tomēr situācija dazās jomās paliek labāka.Reizē ar prieku un bažām skatos uz "bērna” (kā viens no 4 līdzdibinātājiem) – (R)e-Lab attīstību. Šobrīd, bez lielīšanās, varu apliecināt, ka Rīgas (un Latvijas) vārds
    šobrīd ir iegājis pasaules Internet mākslinieku (aktīvistu) apritē, uz mums skatās ar simpātijām un pat apbrīnu. Ðeit ir mākslinieki kas ir radīsjuši
    idejas un projektus, kas ir t.s. "pasaules mēroga” cienīgi. Arvien vairāk mākslinieku un aktivistu (žurnālisti, rakstnieki, kuratori apsver iespēju
    tuvākā laikā "braukt Rīgu lūkoties”.Jācer, ka praktiskās (seviški finansiālās un organizatoriskās, arī likomdošanas)problēmas risināsies pietiekami labvēlīgi, lai šādi pasākumi neiznīktu.

    Jaunie projekti
    ->+
    Sērija ar darbiem kur nosaukums ir zīme / piktogramma, nevis "teksts”.
    (Citi nosaukumi [ ] =:+:, +---:+: ) Nosaukums, pats darbs, telpa kurā tas atrodas tiek saistīti iedomātā (bet faktiski – acīmredzamā!) lokā.
    Iecere ir izpētīt iespējas vaidojot darbu, kurš "pats sevi izstāsta” jebkuram skatītajam bez iepriekšējām zinašanām – vienalga vai tas ir
    pilsētnieks vai laucinieks, vai pat saprātīga būtne no Marsa. Tāpēc īpašs uzsvars uz ģeometriskiem pamatelementiem kā linija / virziens, punkts / aplis, trīsstūris, kvadrāts, kubs, plakne un telpiskums. Ðo vienkāršo elementu kopsakarības un "saruna” izpaužas medijos - uz papīra, kustīgā projekcija uz ekrāna vai sienas, kā "redzes atmiņas” attēls. Vizuālo kustība un skaņas kustība maina telpisko sajūtu. Fiziskais un ilūzija saplūst.

    Pasaules demogrāfijas uztvērējs/detektors.

    Ideja radās kāda sarunā, izdirdot kā joku izmestu vardu salikumu – "stihiskā statistika”.

    Ðobrid uz zemes ir gandrīz 7 miljardi cilvēku. Katru acumirkli apmēram 15-30 cilveku nomirst in nedaudz vairāk – piedzimst. (Ja piem. Naves vai
    Piedzimšanas momentu uztver kā piem 1 sekundi ilgu procesu, tad šis skaitlis ir jau simtiem vai tūkstošiem reizes lielāks. Ðobrīd vācu statistiku par dažādām tēmām – piemeram, par mirstību no slimībām, satiksmes negadījumiem utml.

    Darba idejiskais impulss un loģiskā konstrukcija ir šāda. Lai gan nav iespējams, protams, noteikt absolūti precīzu šo notikumu skaitu katrā konkrētajā acumirklī, ir zināma (definējama) matemātiska formula ar
    iespējami mazāko un lielāko skaitli – kur "pa vidu” atrodas "pareizais” cipars. To modulējot ar t.s. nejaušibas skaitli šinīs robežās, var iegūt
    autentisku modeli (jo noteikti vienā no piem. 5 sek ilgā brīdi – attēls būs maksimāli pietuvināts "realitātei”. Ðeit arī jāņem vērā arī atzinums, ka
    cilvēka fizioloģiski / priholoģiskā uztvere nav spējīga sajust kļūdu.
    Darbs tad būs interaktīva instalācija, kur skatītajs atrodas abstrahētā ainavā, kas sastāv no pasaules kartes, "vadības konsoles”, ar kuru var
    "kontrolēt” vizualizācijas "parametrus” – notikumi (piem. dzimšana, nāve, dalījums pēc dzimuma, vecuma, iemigšana, pamošanās, trauma, orgasms, utt.) notikuma ilgums (kas ietekmē skaitu sekundē) –
    ģeogrāfija, utt. Darba atkariba no izmantoto datu precizitātes jeb autentiskums, es uzskatu – ir paradoksāli atrisināma ar skaitļošanas modulēšanas palīdzibu. (Piem. t.s. fraktāļu metode ir ļāvusi modulēt tādas lietas kā mākoņu vai iežu formas. Tās ir matematiskas formulas / funkcijas, kas sevī jau satur atrisinājumu jebkurai datu detalizācijas pakāpei. Jo šie dati būs precīzāki, jo vairāk detaļu būs iespējams aplūkot, bet darba pamatimpulss nemainīsies – tas ir "tiešā pārraide
    no neredzamās un nedzirdamās realitātes. Tāpat es pieļauju, ka zināmā nākotnē valdības var apsvērt iespēju implantēt katra piedzimstoša
    cilvēka organismā mikroshēmu, kas sūta datus par fizisko veselības stāvokli statistikas centrālēm (tad to tikai pieslēdz šādam "instalācija” variantam. Lietas, kā miesā iebūveti modemi, brillēs iebūvēti vai acs tīklenē implantēti monitori – ir jau pavisam tuva nākotne.

    Mākslinieki, kuru darbi mani ir sajūsminājuši vai kurus satiekot ir bijis liels "grūdiens”: Paul Garrin, Ingo Günther, Toshio Iwai, Char Davies, Karl Sims, Tamįs Waliczky, uc. Internet mani sajūsmina ar savu globalitātes sajūtu – taču pēdējā laikā mani atkal vairāk aizrauj iespējas darboties ar attēlu, skaņu un kustību kā fizisku telpisku izpausmi. Tehnika, kur izmanto 6-8 skaņas avotus, kuri veido visaptverošu (apkārtesošu, iekaitot vertikāli), telpisku skaņas vidi. Tad mans iecere ir darboties ar sensoriem, kas pārvērs kermeņa kustības un žestus skaņas struktūrās. Tad kombinējot iepriekšsagatavotus attēlu un skaņu materiālus, struktūras ar dzīvu,
    diriģēšanai un dejai līdzigu darbību – veidot skatuvisku izrādi. To var arī ierrakstīt datu veidā un vai nu izmatot tālakai apstrādei vai arī jau ka
    nobeigtu, fiksētu mākslas darbu.Te man ir sadarbība ar cilvēkiem no tās pašas Karaliskās Tehniskās Augstskolas (KTH), kur cita starpā, ir vairākas "radošās” nodaļas: vizuālām, skaņas un multi-mediju lietām. Ir izstrādati vairāki prototipi, kas jau ir pielietojami – un ko jau izmēgināšu tuvākajā laikā. Ļoti interesanti šķiet eksperimenti ar smadzeņu vilņiem un to modulēšanu signālos – ar ko var vadīt datorparametrus, tātad – arī interaktīvu mākslas darbu.

    Tāpat – citur Eiropā ir vairāki centri, kur var pieteikties ar šāda tipa projektiem, kur var gūt palīdzību (arī tehnisku) – ZKM, GMD (Vācija), AEC (Austrija), V2_Lab, STEIM (Nīderlande), IRCAM (Francija), u.c. Es ceru, ka daļa no manis pieminētajiem risinājumiem tiks attīstīstiti tuvākajos gados, un būs daudz viegklāk pieejami gan darbam, gan ekspozīcijām.

    Es tagad mēģinu pāriet strādāt kolektīvā darbaveidā, kā "producents” – projektu vadītājs. Līdzīgi kā filmu režisors vai mūzikas komponists – izstrādajot pamatideju un tad sadarbojoties ar sava lauka speciālistiem – datorgrafiķiem, inženieriem, programmētājiem – tāpat arī ar
    mūzikas komponistiem, vai izrāžu režisoriem.

    Man "interaktīvs” mākslas darbs vairāk interesē kā "darbarīks” ar ko veidot priekšnesumu skatītājam, kuram nav īpaši jāsasprindzinās vai
    jālauza galva darbu uztverot, izbaudot. Vēlos, lai lai ir spēciga audiovizuālā, telpiskā forma, kas uzrunā. Lai ir "vēja pūsma” no darba, vai arī tas iesūc sevī – elpošana starp darbu un skatītaju - izraisot izlādi starp realitāti un iedomu.Vēl virzieni, kur man būtu interese darboties: digitālā sakrālā māksla. Lietas, sākot ar tradicionālo baznīcu arhitektūru sintēzi, tad vēlāk – jauna tipa arhitektūru, kas balstīta uz ilozorām vidēm (projekcijas, VR utml). Mūzikālie videoklipi (netikai pop- vai deju
    mūzikai) arī liekas interesants lauks. Kopā ar māsu Elīnu (operas solisti) – kopīgā mediju performance – kur blakus "starpnozaru sadarbībai” / radošam eksperimentam būtu interesanti apspēlēt tēmu par cilvēku radniecību / atšķiribu (kā piem. mātes un tēva iezīmes bērnos) izpaužas gan fiziski, gan emocionāli – gan laikā, gan telpā.Viens no svarīgakajiem projektiem tuvākajā laikā ir personālizstāde JG.KKH.SE:99, Galleri Mejan, Stokhomā, augusta otrajā pusē. Dažas no lietām par ko stāstiju esmu paredzējis realizēt tur.

    Papildus informācija Internetā – http://jg.x-i.net